Vispirms — mērķa izlūkošana, pēc tam dedzināšanas mēģinājums un iepriekš sagatavots dzīvoklis atkāpšanās maršrutam. Lietā par uzbrukumu Lietuvas uzņēmumam, kas ražoja aprīkojumu Ukrainas bruņotajiem spēkiem, figurē arī Latvija: tieši Rīgā tika aizturēti iespējamie izpildītāji.
15. septembrī Ņujorkas Dienvidu apgabala prokuratūra paziņoja par apsūdzību publiskošanu pret piecām personām. 17 lappušu dokumentā viņi raksturoti kā tīkla dalībnieki, kas darbojās Krievijas specdienestu interesēs. ASV izmeklētāji šo struktūru dēvē par Russian Intelligence Services Network (RIS Network).
Saskaņā ar apsūdzību tīkls meklēja izpildītājus uzbrukumiem objektiem valstīs, kas atbalsta Ukrainu, kā arī Krievijas varas pretinieku slepkavībām ārvalstīs. Starp iespējamiem tīkla vadītājiem un ar to saistītajām personām figurē bijušais Krievijas specdienestu pulkvedis Jurijs Hramejevs (Yuri Khrameev, pazīstams arī kā «Colonel Yuri», 63 gadi), viņa dēls Kirils Hramejevs (Kirill Khrameev, 27 gadi), kuru ASV prokuratūra dēvē par FSB virsnieku, Krievijā dzīvojošais kubietis Oemiss Romagosa Durruti (Oemis Romagoza Durruthy, 35 gadi), kubietis Jaidels Delgado Suaress (Yaidel Delgado Suarez, 35 gadi) ar iesauku «Viking» un venecuēlietis Anhels Eduardo Kastro (Angel Eduardo Castro, 22 gadi).
Rīga pirms uzbrukuma
Viena no Eiropā īstenotajām operācijām, ar kuru ASV prokuratūra saista Durruti, ir mēģinājums nodedzināt Lietuvas uzņēmuma TVC Solutions objektu Šauļos. Uzņēmums ražoja mobilās radiofrekvenču spektra analīzes stacijas Ukrainas bruņotajiem spēkiem.
Gatavošanās sākās vēl ilgi pirms septembrī notikušajiem dedzināšanas mēģinājumiem. Publicētajā Kolumbijas Augstākās tiesas nolēmumā Gonzalo de Hesusa Ramosa Santosa izdošanas lietā ir atspoguļoti Lietuvas iesniegtie apsūdzības materiāli. Saskaņā ar tiem 2024. gada 2. septembrī viņš no Kaļiņingradas apgabala iebrauca Lietuvā caur Kibartiem, taču nedevās tieši uz nākamā uzbrukuma vietu, bet turpināja ceļu līdz Rīgai. No turienes ar citu autobusu viņš atgriezās Lietuvā, caur Viļņu nokļuva Šauļos un sāka fotografēt objektu.
Lietuvas izmeklēšana šādu maršrutu vērtē kā mēģinājumu slēpt brauciena patieso mērķi. Lietas materiālos norādīts, ka taksometru no Viļņas un naktsmītni Šauļos Ramosam Santosam organizēja Durruti. Pašam Ramosam Santosam bija paredzēta izlūka loma — noskaidrot, kāds aprīkojums atrodas TVC Solutions teritorijā, un izpētīt objekta aizsardzības sistēmu.
Dzīvoklis atkāpšanās maršrutam
Pirmais dedzināšanas mēģinājums notika 2024. gada 17. septembra naktī. Saskaņā ar Lietuvas materiāliem uz TVC Solutions teritoriju devās Andress Felipe Diass Rivass un Hosē Lopess Agilars. Viņi bija paņēmuši līdzi iepriekš sagatavotus dedzināšanai paredzētus līdzekļus, taču viņus iztraucēja tuvumā esošie cilvēki un garām braucoša policijas automašīna. Abi pameta iespējamā uzbrukuma vietu.
Aptuveni plkst. 11.37 viņi ar taksometru izbrauca no Šauļiem uz Rīgu. Galamērķis, saskaņā ar materiāliem, kurus Lietuvas puse iesniedza Kolumbijas izdošanas procesā, bija viņiem iepriekš noīrēts dzīvoklis. Izmitināšanu organizēja iespējamie grupas koordinatori Karloss Alberto Legarda Devija un Aleksejs Pekora. 17. septembra pēcpusdienā abus vīriešus aizturēja Latvijas tiesībsargājošo iestāžu darbinieki.
Lietuvas Ģenerālprokuratūra apstiprina, ka aizturēšana Rīgā bija abu valstu izlūkošanas un tiesībsargājošo institūciju sadarbības rezultāts. Vēlāk apsūdzētie tika nodoti Lietuvai.
Iepriekš noīrētais dzīvoklis liecina, ka Rīga nebija nejaušs maršruta punkts, bet gan daļa no organizatoru iepriekš paredzēta atkāpšanās ceļa. Publicētajos dokumentos gan nav atklāts, kurš tieši noformēja un apmaksāja īri, vai grupai Latvijā bija vēl citi kontakti un vai mūsu valsts teritorija tika apsvērta arī citu operāciju īstenošanai.
Salsas pasniedzējs un darba meklētāju vervēšana
ASV apsūdzībā Oemiss Romagosa Durruti raksturots kā tīkla dalībnieks, kurš bija atbildīgs par braucienu un maksājumu organizēšanu, kā arī par savāktās informācijas par mērķiem saņemšanu. Pēc ASV prokuratūras versijas, pirms uzbrukuma Šauļos viņš rezervēja braucienu vienam no vēlāk šajā lietā aizturētajiem un vairākus braucienus Lietuvas teritorijā.
LRT un Deutsche Welle kopīgais pētījums atklāj vēl vienu shēmas elementu — potenciālo izpildītāju meklēšanu. Durruti dzīvoja Krievijas Petrozavodskā un pasniedza salsu un bačatu. Žurnālisti atrada ar viņu saistītus kontus, no kuriem Telegram un Facebook grupās tika uzrunāti cilvēki, kuri vēlējās nokļūt Eiropas Savienībā vai atrast darbu. Piedāvājumi varēja izskatīties pēc parasta fiziska darba; atsevišķos gadījumos tika minēta brauciena apmaksa un militārās pieredzes nepieciešamība.
Pētījumā cita starpā aprakstīts kāds kolumbietis, kurš pēc finansiālām grūtībām ģimenes uzņēmumā meklēja darbu. Viņam tika piedāvāta “īpaša misija”, nosūtītas aviobiļetes, viesnīcas rezervācija, taksometra pasūtījums un Bukarestes rajona fotogrāfijas. Gala uzdevums bija uzņēmuma aizdedzināšana.
No fotografēšanas līdz slepkavībai
2025. gada jūnijā uz Krievijas un Igaunijas robežas Kirils Hramejevs, pēc izmeklēšanas versijas, piedāvāja ASV pilsonim naudu par braucienu uz Viļņu un noteiktas adreses fotografēšanu. Vīrietis uzdevumu izpildīja un nodeva fotogrāfijas. Pēc tam Kirils viņu iepazīstināja ar savu tēvu, Juriju Hramejevu, kuru nosauca par savu “bosu” un “pulkvedi”.
Saskaņā ar apsūdzību Jurijs Hramejevs piedāvāja aptuveni 25 tūkstošus ASV dolāru par kādas Viļņas apkaimē dzīvojošas personas slepkavību. Kad sarunu biedrs atteicās, Hramejevs piedāvāja citus uzdevumus — noliktavu un enerģētikas objektu dedzināšanu. Sarakstē viņš uzskaitīja potenciālos mērķus NATO valstīs: dzelzceļa infrastruktūru, degvielas objektus, transporta depo, elektropakšstacijas un objektus, kas saistīti ar palīdzību Ukrainai.
2026. gada vasarā, pēc ASV prokuratūras versijas, tīkls atrada ASV esošu Venecuēlas pilsoni, kuram bija jānovēro cita Krievijas disidenta adreses. Par fotogrāfijām un video tika piedāvāti 1000–1500 ASV dolāru, bet par slepkavību — 40 tūkstoši. Ziņojumos novērošanu sauca par “zemesgabala mērīšanu”, bet slepkavību — par “būvniecību”. Daļa fotogrāfiju un videomateriālu tika uzņemti un nosūtīti. Pēc tam vervētājs jautāja, vai sarunu biedrs var atrast slepkavības izpildītāju.
Šeit redzama raksturīga secība. Sākumā cilvēkam piedāvā salīdzinoši vienkāršu un šķietami mazāk bīstamu uzdevumu: pārbaudīt adresi, nofotografēt objektu, nodot koordinātas. Pēc pirmā uzdevuma izpildes riska līmenis pieaug. Objekta izlūkošana var kļūt par nākamo soli ceļā uz dedzināšanu, diversiju vai slepkavību.
Izpildītājs kā patērējams resurss
Viena izpildītāja zaudēšana ne vienmēr aptur operāciju. Pēc pirmo divu iespējamo izpildītāju aizturēšanas Rīgā TVC Solutions teritorijā 2024. gada 22. septembrī tika mēģināts veikt otru dedzināšanu — jau ar citu iespējamo izpildītāju piedalīšanos. Lietuvas prokuratūra abus gadījumus izskata vienas krimināllietas ietvaros.
2025. gada pārskatā Valsts drošības dienests (VDD), raksturojot identificētos Krievijas diversiju izpildītājus, izmantoja apzīmējumu “vienreizlietojamie aģenti”. Pēc dienesta vērtējuma, organizatorus maz interesēja savervēto personu tālākais liktenis. Izpildītājus galvenokārt motivēja nauda, bet starp viņiem un Krievijas specdienestiem parasti atradās starpnieki.
Tieši izpildītāja aizstājamība ir viens no būtiskākajiem šāda modeļa elementiem. Organizatoram nav nepieciešams pārvietot pāri robežai specdienesta štata darbinieku. Potenciālo izpildītāju iespējams atrast ar paziņu, sociālo tīklu vai darba sludinājumu palīdzību, apmaksāt viņam biļeti, viesnīcu un salīdzinoši nelielu atlīdzību, bet pēc aizturēšanas aizstāt ar citu.
Vienlaikus aizturētais kļūst par visievainojamāko posmu visā ķēdē. Tieši viņš fiziski atrodas pie objekta, pārvadā dedzināšanai paredzētos līdzekļus, veic novērošanu vai nodod fotogrāfijas. Starp viņu un galīgo pasūtītāju var atrasties vairāki starpnieki, kas darbojas no citām valstīm.
Līdzīgu pakāpeniskas iesaistīšanas principu Kompromat.lv iepriekš aprakstīja saistībā ar tīklu “Baltijas antifašisti”. Cilvēkam sākumā uzdeva atrast informāciju vai nofotografēt objektu, bet vēlāk viņu varēja izmantot sistemātiskai informācijas vākšanai par militāro infrastruktūru, loģistiku un konkrētām personām. Arī starp cilvēku uz vietas un Krievijas kuratoru atradās starpnieki, bet viens no galvenajiem saziņas instrumentiem bija Telegram.
Tomēr motivācijas mehānismā ir būtiska atšķirība. RIS Network materiālos īpaši skaidri redzama naudas, apmaksātu braucienu un darba piedāvājumu loma. Savukārt “Baltijas antifašistu” gadījumā ir zināmi ideoloģiskas iesaistīšanas piemēri: dalībniekiem tika iestāstīts, ka viņi palīdz “pagrīdei” un cīnās pret “nacismu”.
Tomēr mehānisms abos gadījumos ir līdzīgs: atrast cilvēku, kurš formāli nav saistīts ar specdienestu, dot viņam ierobežotu sākotnējo uzdevumu, pārbaudīt viņa gatavību pildīt norādījumus un pēc tam pakāpeniski paaugstināt riska līmeni. Organizatoram šāds cilvēks galvenokārt paliek aizstājams operācijas instruments.
Iesakām par šo tēmu:
Iļjas Podkolzina spiegošanas lieta. Krievijas aviācijas tīkla infiltrācija Rīgas lidostā