Tiesas procesi pret personām, kuras apsūdzētas spiegošanā, neaprobežojas tikai ar tiesas zāli. Paralēli prokuroru, advokātu un tiesnešu darbam publiskajā telpā izvēršas agresīva informatīvā kampaņa.

Iveta Balode ir Maskavā esošās struktūras “Baltijas antifašisti” vadītāja Sergeja Vasiļjeva sieva. Viņai izvirzītas apsūdzības par informācijas vākšanu saistībā ar Latvijas Nacionālo bruņoto spēku (NBS) vienībām Balvu novadā un militārās tehnikas pārvietošanos.

Pēc Ivetas Balodes tiesas procesa piemēra var izsekot tam, kā prokremliskais mediju tīkls mēģina noniecināt Valsts drošības dienesta (VDD) darbu un personas, kurām inkriminēti Latvijas Krimināllikuma 85. pantā paredzētie noziedzīgie nodarījumi, pasniegt kā patvaļas upurus.

Galvenais jautājums, kas rodas, analizējot šo aktivitāti: ar ko mums ir darīšana — ar ideoloģijas apžilbinātiem “noderīgajiem idiotiem” vai apzinātiem hibrīdkara informatīvās komponentes dalībniekiem?

Analizējot šīs grupas galveno ruporu publikācijas, tostarp viena no nacionālboļševisma ideologiem Vladimira Lindermana, bijušās laikraksta “Sovetskaja Molodjož” un izdevuma “Baltnews” darbinieces Allas Berezovskas, kā arī viņu atbalstītāju aktivitātes sociālajos tīklos, ir saskatāms skaidrs, gandrīz institucionāls lomu sadalījums.

Naratīvu konstruktors, “analītiķis” Vladimirs Lindermans, nosaka procesa interpretācijas ietvaru. Sociālajos tīklos viņš prasmīgi pārceļ apsūdzību smagā noziegumā pret valsti uz sadzīvisku līmeni. Apsūdzību par informācijas nodošanu Krievijas specdienestiem aizstāj tēze par VDD “ģimenes atriebību”: “atriebjas par vīru, kuram nevar piekļūt”.

Lindermana mērķis ir acīmredzams: noniecināt apsūdzības pierādījumus un auditorijā, kas lielā mērā ir lojāla Krievijas agresijai pret Ukrainu, radīt priekšstatu par procesuālu patvaļu.

Kad Vladimirs Lindermans raksta, ka VDD apsūdzības Balodes lietā esot “fufelis”, bet Valsts drošības dienesta darbiniekus ironiski dēvē par “debesu iemītniekiem”, viņš to nedara kā “objektīvs komentētājs”. Pats “analītiķis” ir apsūdzētais divās krimināllietās.

Vienā no tām viņš tiek apsūdzēts par Krievijas Federācijas pastrādāto kara noziegumu attaisnošanu un naida kurināšanu (KL 74.¹ pants, 78. panta otrā daļa; tiesnese M. Lapa-Kleinberga, nākamā tiesas sēde — 2027. gada 14. janvārī). Otrā lietā viņš tiek apsūdzēts Eiropas Savienības sankciju pārkāpšanā (KL 84. panta pirmā daļa; tiesnesis A. Dzerve, nākamā tiesas sēde — 2027. gada 17. februārī).

Emocionālā rezonatora lomu pilda Alla Berezovska, kura pārņem izveidoto interpretācijas ietvaru un pārvērš to sentimentālā drāmā. Viņa novirza uzmanību no izvirzīto apsūdzību būtības uz fizioloģiskām un emocionālām detaļām: “trausla sieviete”, “pusaudzes augums”, “zaudējusi vairākus kilogramus”, “ar grūtībām valda pār asarām”.

Arī šajā gadījumā ideoloģiskais mērķis ir acīmredzams: kavēt informācijas kritisku uztveri, apelējot pie līdzjūtības. Apsūdzētā tiek pasniegta nevis kā persona, kurai tiek inkriminēta ārvalstu specdienestiem nozīmīgas informācijas vākšana un nodošana, bet gan kā “sakrāls upuris” un “fizikas skolotāja cietumā”.

Alla Berezovska nav ārēja novērotāja. Viņa pati ir apsūdzētā kriminālprocesā par noziedzīgu nodarījumu pret valsts drošību. Viņai izvirzīta apsūdzība saskaņā ar Krimināllikuma 84. panta pirmo daļu — par starptautisko un nacionālo sankciju pārkāpšanu.

Saskaņā ar tiesu kalendāra datiem nākamā tiesas sēde notiks 7. septembrī plkst. 10.00 Rīgas pilsētas tiesā. Izveidojas zīmīga situācija: 13. augustā Berezovska pozē tiesas ēkā un pauž sašutumu par “drošības dienestu patvaļu” pret Balodi spiegošanas lietā, bet nepilnu mēnesi vēlāk viņai pašai būs jāieņem vieta uz apsūdzēto sola tajā pašā ēkā.

Sociālo tīklu komentāros tiek pārņemta tēze par pierādījumu “niecīgumu”: it kā visa lieta esot balstīta uz “trim SMS” un “debesu fotogrāfiju”. Pastāvīgā “dīvāna eksperte” Nadežda Jemeļjanova izmanto pseidozinātniskus argumentus: “No satelīta var redzēt cigarešu marku, kāpēc GRU vajadzīga debesu fotogrāfija?”

Tādējādi tiek mēģināts iegalvot, ka vizuālās informācijas vākšanai zemākajā līmenī XXI gadsimtā vairs nav nozīmes un līdz ar to Balode un citi apsūdzētie esot nevainīgi upuri.

Aiz asarainajiem ierakstiem par “38 laulības gadiem” un “mākoņu fotogrāfijām” autori apzināti noklusē operatīvi taktisko kontekstu.

Saskaņā ar lietas materiāliem informācija tika vākta pierobežas Balvu novadā. Hibrīdkonfrontācijas apstākļos informācija par militārās tehnikas pārvietošanos, infrastruktūras darbības režīmu, kā arī aviācijas un pretgaisa aizsardzības līdzekļu aktivitāti pierobežas zonā var būt tieši nozīmīga militārajai izlūkošanai.

Apsūdzētās vīrs ir Sergejs Vasiļjevs — meklēšanā izsludināts struktūras “Baltijas antifašisti” vadītājs, kuru saista ar spiegošanas tīkla koordinēšanu un informācijas vākšanu Krievijas specdienestu vajadzībām.

Satelītnovērošana nenodrošina nepārtrauktu vienas konkrētas vietas kontroli. Tā ir atkarīga no satelīta pārlidojuma laika, laikapstākļiem un citiem tehniskiem faktoriem. Notikumu dinamiku uz zemes, izmaiņas objektu izvietojumā un citu operatīvi nozīmīgu informāciju militārā izlūkošana var iegūt tieši ar uz vietas esošu avotu palīdzību, izmantojot sakaru līdzekļus un mobilos tālruņus.

Robeža starp ideoloģisku aklumu un apzinātu līdzdalību informatīvā kampaņā šajā gadījumā kļūst arvien neskaidrāka.

Ja tie ir “noderīgie idioti”, tad viņi demonstrē fenomenāli selektīvu skatījumu. Viņu “humānisms” pārsvarā izpaužas attiecībā uz personām, kuras tiek turētas aizdomās par darbību Krievijas labā, savukārt tās valsts drošības jautājumi, kurā viņi dzīvo, faktiski tiek izslēgti no apspriešanas.

Ja Lindermans un Berezovska ir apzināti šādas kampaņas dalībnieki, viņu darbību var uzskatīt par ar Krieviju saistītu aģentu tīklu pārstāvju PR aizsardības formu. Šādas informatīvās aizsardzības uzdevumi var ietvert morālu atbalstu personām, pret kurām notiek kriminālprocess, VDD diskreditēšanu un informatīvā pamata veidošanu, ko vēlāk var izmantot Krievijas valsts kontrolētie mediji.

Ja cilvēki gadiem ilgi sinhroni virza vienu un to pašu tēžu kopumu, izmanto līdzīgus manipulācijas paņēmienus un sistemātiski noniecina nacionālās drošības apdraudējumus, arvien mazāk ticams kļūst pieņēmums, ka viņi patiešām maldās.

Tā vairs nav sabiedriska diskusija sociālajos tīklos un arī ne alternatīva žurnālistiska pozīcija. Ja šāda darbība tiek īstenota apzināti un sistemātiski, tā kļūst par daļu no informatīvā atbalsta agresorvalsts interesēm.

Tieši tādēļ uz šādām informatīvajām kampaņām būtu jāraugās nevis kā uz parastu “alternatīvu viedokli”, bet gan kā uz parādību, kas prasa rūpīgu izplatīto naratīvu avotu, saikņu, koordinācijas metožu un galīgo labuma guvēju analīzi.

Iļjas Podkolzina spiegošanas lieta. Krievijas aviācijas tīkla infiltrācija Rīgas lidostā

Spiegi ārpakalpojumā: kā "Baltijas antifašisti" kļuva par Krievijas specdienestu vervēšanas platformu