Kremļa fārvaters: Šlesers, Bartaševičs un Kovaļčuki

Latvijā prokremliskie spēki cenšas konsolidēties, izmantojot populismu gan ar labējām, gan kreisajām ievirzēm. Mērķis – valdošās koalīcijas izveide, kura kļūs par Kremļa efektīvu „partneri” Baltijā.

COVID-19 pandēmijas laikā šie spēki centās vadīt „kovida disidentu” protesta kustību, tomēr viņu plānus sajauca Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā. Pēc šī iebrukuma vairs nebija iespējams runāt par „politiku kā Somijā” un „konstruktīvu dialogu”. Tomēr tagad acīmredzot viņi ir nolēmuši, ka sabiedrība jau ir pieradusi pie kara ikdienas un var atkal mēģināt izveidot „vienotu fronti” Maskavas interešu apkalpošanai Latvijā.

Par spīti Krievijas lokālajiem panākumiem Ukrainas frontē un Ķīnas atbalstam, sankcijas turpina vājināt Putina režīma ekonomikas pamatus. Šajā situācijā savs aģents Eiropas Savienībā (ES) Maskavai ir būtiski svarīgi, lai šis aģents no iekšpuses varētu „uzlauzt” sistēmu un izjaukt pretošanās konsolidāciju Putina režīmam. Teorētiski tas tiešām ir iespējams: vajadzīgs, lai ES un NATO būtu kaut viena valdība, kas rīkosies Kremļa interesēs. Gan Eiropas Komisijā, gan Ziemeļatlantijas alianses padomē lēmumi tiek pieņemti, ievērojot konsensa jeb vienprātības principu. Ir vajadzīga tikai viena Krievijas kontrolei pakļauta („draudzīga”) valsts ES un Aliansē, lai sabotētu jebkuras Krievijai netīkamas politiskās akcijas.

Prokremlisko un elektorālo spēku rezerves

Diemžēl Latvijas Republika Maskavā tradicionāli tiek uzskatīta par Baltijas valstu vājo posmu. Un kopumā tam ir zināms pamats:

1) Latvijā ir salīdzinoši liela un spēcīga ļaužu grupa no kompartijas, komjaunatnes, kā arī VDK nomenklatūras, kuriem joprojām ir svarīga loma ekonomikā.

2) Tieši Latvijā ir izveidojies fenomens – oligarhi, kuri savu biznesu būvējuši, orientējoties uz Krieviju.

3) Liels krievu un krievu valodā runājošs mazākumtautību iedzīvotāju slānis, kurš ilgus gadus mērķtiecīgi tika pakļauts Krievijas propagandai un atrodas tās informācijas telpā.

4) Objektīvas ekonomiskās problēmas, kas nemazina vispārējo neapmierinātību.

5) Politiskās, ekonomiskās un uzskatu krīzes, kas kopīgas visai Eiropas sabiedrībai (migrācijas politika, attieksme pret LGTB, reliģiskām vērtībām un tml.).

Prokremliskais politikas projekts, kas galvenokārt balstās uz krieviem un krievu valodā runājošajiem, tātad uz mazākumu, izslēdz kādas vienas valdošās koalīcijas izveidošanu. Maskavai šodien ir nepieciešams politiskais spēks, kas kā lietussargs nosegs un izmantos šādas grupas un sabiedrības slāņus:

1) Neosovetiskās aprindas – pamatā (bet ne tikai!) padomju identitātes nesēji krievi un krievu valodā runājošie, kuri vienā vai otrā veidā vēlas atjaunot PSRS un pamatoti redz Krievijas Federācijā neosovetiskā revanšisma balstu.

2) Komerciālās un politiskās grupas nosacītā latviskā vidē, kuri ieinteresēti (arī koruptīvā nozīmē) Krievijas kapitāla ieplūšanā Latvijā.

3) Marginālas aprindas, kas orientējas uz labējo populismu (jutīgās tēmas: LGTB, migranti, Stambulas konvencija, „Zaļais kurss”).

4) Marginālas aprindas, kas orientējas uz kreiso populismu (jutīgās tēmas: valsts uzņēmumu jauna privatizācija, amerikāņu un Rietumeiropas kapitāla ietekmes palielināšana, sociālās garantijas).

5) Gan labēji, gan kreisi orientētie radikālie antiglobālisti.

6) Dažos gadījumos – reliģiskie fundamentālisti.

7) Jebkurš protesta elektorāts.

Pašlaik mēs redzam, kā tāda lietussarga koalīcijas struktūra jeb neformālā koalīcija veidojas Latvijā. Pirmā lielā šo spēku cīņa tiek plānota 2025. gadā, kas notiks pašvaldību vēlēšanas. Mērķi ir acīmredzami: Rīgas, Daugavpils un Rēzeknes kontrole. Ja Rīga joprojām ir vadošais finansiāli- ekonomiskais centrs, tad savukārt Daugavpils, Rēzekne, Zilupe ir politiski ekonomiskā Latgales kontrolpakete (Krievijas pierobeža).

Koalīcija: neformāla, bet pilnīgi iespējama

Neosovetiskā elektorāta konsolidāciju veiksmīgi īsteno t.s. „krievu” un „latgaliskās” partijas: „Stabilitātei!” un „Kopā Latvijai”) arī Nila Ušakova un Jāņa Urbanoviča „Saskaņa”, kas pēdējos gados spiesta orientēties uz mērenāk noskaņotu elektorātu. Tuvākajā laikā tām var pievienoties Daugavpils mēra Andreja Elksniņa jaunā partija, kura, pēc visa spriežot, orientējas uz cīņu par Latgali.

Latviešu elektorāts, kas orientējas uz Krieviju, ir Aināra Šlesera partijas „Latvija pirmajā vietā” balsts, un tā arī cenšas ieņemt labējā populisma nišu.

Kā pāretnisks, radikāls un populistisks projekts ir debitējusi partija „Apvienība Jaunlatvieši”. Tās programma ir ir labējā un kreisā populisma sajaukums.

Partijas kandidātu sarakstu Eiroparlamenta vēlēšanās ar pirmo numuru pārstāv Rūdolfs Brēmanis, bijušais Ārlietu ministrijas līdzstrādnieks, kurš agrāk strādāja Latvijas vēstniecībā Apvienotajos Arābu Emirātos. Brēmanis kļuva pazīstams pēc skandāla saistībā ar kopīgajām viņa, Šlesera un „arābu investoru” vakariņām.

Ja Brēmanis ir pirmais „Jaunlatviešu” Eiroparlamenta vēlēšanu sarakstā, tad pēdējais tajā ir Aldis Gobzems, viens no spilgtākajiem „kovida disidentu„ līderiem. Gobzems pēkšņi pameta politiku pirms Saeimas vēlēšanām, bet tagad, acīmredzot, ir pārdomājis.

Savulaik viņš centās „izvedot dialogu” arī ar atklāti prokremliskām aprindām – piemēram, ar Vadimu Aleksejevu un viņa biedrību ATMODA 3.0. v. ALEKSEJEVS UZTĀJĀS AR PSEIDONĪMU Avva un pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā pārcēlās uz Maskavu, kur kļuva par štata propagandistu.

Кандидатка в Европарламент говорит с избирателем на понятном языке. Она точно знает, что будет делать, когда придут российские солдаты. pic.twitter.com/akZhjcfTZP

— Leonīds Jākobsons (@Jakobson_L) May 21, 2024

Acīmredzot, sakari ar līdzīgām aprindām saglabājas, un par to liecina tas, ka „jaunlatviešu” sarakstā ir poliete Olga Čerņavska. Viņa kļuva zināma ar video sižetiem krievu valodā, kuros izmantoja nenormētu leksiku un kuros tieši paziņo – ja Latvijā iebruks Krievijas armija, viņa un viņas domubiedri negrasās aizstāvēt latviešu valsti, kas par viņiem trīsdesmit gadus esot „ņirgājusies”. Toties viņi „labi zinot”, ko darīt, kad atnāks krievu karavīri.

Sarakstā ir arī bēdīgi slavenā |Glorija Grevcova, kura Latvijas vēsturē pirmā tika sodīta par apzināti melīgu deputātes kandidātes datu iesniegšanu CVK parlamenta vēlēšanās. Saeimā viņa tika ievēlēta no Rosļikova partijas, bet zaudēja mandātu un tiesa viņai piesprieda 160 stundas sabiedriskajos darbos.

Glorija Grevcova, tāpat kā viņas līdzgaitniece Olga Čerņavska, kļuva populāra, pateicoties Tik Tok. Par vienu no ierakstiem 2024. gada pavasarī viņai izvirzīja apsūdzību par Krievijas kara noziegumu attaisnošanu un nacionālā naida kurināšanu.

Ievērības vērts ir tas, ka „Jaunlatviešu” apvienība nepozicionē sevi kā krievus vai krievu valodā runājošos. Nosaukums ir atsauce uz latviešu nacionālo Atmodu 19. gadsimtā ( šai publikai ļoti patīk asociatīvā atsauce uz to – atcerieties Putina tagadējā propagandista Aleksejeva –Avvas apzīmējumu ATMODA 3.0). Saskaņā ar Centrālās vēlēšanu komisijas datiem, starp šīs partijas izvirzītajiem kandidātiem 76,5% ir etniskie latvieši. Turklāt pēc SKDS datiem Eiroparlamenta vēlēšanās par „jaunlatviešiem” ir gatavi balsot 1,3 % vēlētāju. Ievērojot to, ka radikālo un prokremlisko partiju atbalstītāji nelabprāt piedalās aptaujās, reālais atbalsta līmenis droši vien ir augstāks.

Nomināli visi pieminētie politiskie spēki un grupas darbojas neatkarīgi viena no otras, tāpat kā no Krievijas Federācijas. Tomēr tajā pašā laikā viņi atklāti kontaktējas savā starpā un, iespējams, koordinē savu darbību.

Savstarpējā piesegšana: Šlesers un „jaunlatvieši” atbalsta Bartaševicu

Šogad bijušajam mēram Aleksandram Bartaševicam izvirzīja apsūdzības divās krimināllietās: par nepatiesu ziņu sniegšanu amatpersonas deklarācijā un par informācijas ar ierobežotu pieejamības statusu izpaušanu.

Aleksandru Bartaševicu metās aizstāvēt Krievijas „Aiz robežām dzīvojošo tautiešu atbalsta un aizstāvības fonds” (nekomerciāla organizācija, kura tika izveidota ar prezidenta V. Putina rīkojumu un kuras dibinātāji ir KF Ārlietu ministrija un Россотрудничество).

Organizācijas interneta mājas lapā īpaši atzīmēts, ka 2022. gada 9. novembrī tika demontēts piemineklis „Rēzeknes atbrīvotājiem”. Bartaševics toreiz vērsās pie pilsētas iedzīvotājiem. Stāvot pie demontāžai paredzētā pieminekļa, viņš paziņoja, ka pēdējā laikā krievi Latvijā tiek pakļauti spēcīgam spiedienam „tikai tādēļ, ka viņi ir krievi”.

„Kāds mums dod padomu dzimtajā valodā runāt klusāk, kāds sola pārvietot uz rezervātu tādēļ, ka mēs ar ziediem rokās pieminam savus kritušos radiniekus, kuri uzvarēja fašismu. Citi dara visu, lai mūsu bērni, kuriem atņemta iespēja to mācīties skolās, aizmirstu dzimto valodu. Latvijas krievien nepieciešama reabilitācija, tādēļ es runāju krievu valodā”, „ Aiz robežām dzīvojošo tautiešu atbalsta un aizstāvības fonds” citē Bartaševicu.

Krievijas organizācija īpaši atzīmē to, ka Bartaševics pieminekļa nojaukšanu nosaucis par „barbarisku rīcību”, tāpat arī to, ka viņš meklējis kompromisu ar varu, lai pārceltu pieminekli uz Miera kapsētu vai atstātu Rēzeknē, bet saņēmis atteikumu.

Tieši ar šādu attieksmi „Aiz robežām dzīvojošo tautiešu atbalsta un aizstāvības fonds” saista Bartaševica izslēgšanu no partijas „Saskaņa”, bet tad atcelšanu no mēra amata un krimināllietām pēc tam.

Būtiski ir, ka šogad 26. aprīlī Aleksandrs Bartaševics pie Rēzeknes domes sasauca sev atbalsta mītiņu. Sapulcējušos uzrunāja Rūdols Brēmanis un Glorija Grevcova.

Bet jau maijā Ainārs Šlesers un Aleksandrs Bartaševics paziņoja, ka kopā startēs 2025. gada pašvaldību vēlēšanās. Turklāt paziņojumam pievienotajā fotogrāfijā ir rredzana Saeimas deputāte Viktorija Pleškāne. Viņa tika ievēlēta no Rosļikova partijas, bet šogad janvārī no „Stabilitātei!” tika izslēgta.

Ainārs Šlesers ir pieradis strādāt tandēmā ar tā dēvētajiem krievu politiķiem. Vietā atcerēties, ka viņš bija vicemērs laikā, kad Nils Ušakovs bija Rīgas mērs un kad pie tagad nojauktā pieminekļa Pārdaugavā 9. maijā notika plaša mēroga akcijas kopā ar Krievijas vēstniecību Latvijā.

Šlesers un Kovaļčuku klans

Aināra Šlesera un Krievijas oligarhu Kovaļčuku klana stabilie sakari ir spilgts piemērs tam, kā iedzīvotājiem nemanām var izveidoties dažādu Latvijas „radikālās opozīcijas” un Krievijas Federācijas darbības koordinācija.

2024. gada maija vidū par Krievijas Norēķinu palātas priekšsēdētāju tika iecelts Boriss Kovaļčuks. Viņa kandidatūru Federācijas padomei nosauca Vladimirs Putins.

Borisss Kovaļčuks ir bankas „Rossija” (banka ir pamatakcionārs „Nacionālajai mediju grupai”) galvenā akcionāra Jurija Kovaļčuka, Krievijas prezidenta drauga, dēls. Boriss Kovaļčuks ir viens no Vladimiram Putinam pietuvināto loka. Vēl esot bērns, viņš ne reizi vien sēdēja valsts vadītājam klēpī. Viņa tēvs un tēvocis Mihails Kovaļčuks, kurš ir Kurčatova institūta galva, bija kooperatīva „Ozero” biedri. Šo organizāciju nodibināja 1996. gada 11. novembrī Vladimirs Putins un viņa draugi. Viņi visi pēc tam, kad 2000. gadā Putinu ievēlēja par prezidentu, valstī ieguva vadošus administratīvus amatus.

Latvijā Kovaļčuku klans kļuva paši pazīstams. Piemēram, 2019. gadā Valsts drošības dienests (VDD) ierosināja krimināllietu saistībā ar aizdomām par starptautisko sankciju pārkāpšanu. Tās rezultātā par sadarbību ar Juriju Kovaļčuku tika notiesāts Baltijas mediju alianses līdzpriekšsēdētājs, tagad vairs neesošā Pirmā Baltijas kanāla īpašnieks Oļegs Solodovs.

Festivāla „Jaunais Vilnis” laikā Kovaļčuki kļuva par Latvijas augstākās sabiedrības zvaigznēm. Saskaņā ar Zemes grāmatas datiem 2011. gadā firma „DZINTARA PROJEKTI” par 368 972 latiem iegādājās ēku Jūrmalā, Krišjāņa Barona ielā 4A. Pēc Сrediweb.lv datiem, tajā laikā 75% piederēja Kirlam Kovaļčukam. Pārējās firmas akcijas piederēja skaļas krimināllietas saistībā ar apjomīgu krāpšanu varonei „”Skonto” stadiona lieta), kas pašlaik atrodas tiesā izskatīšanai, Nataļjai Rudzītei. Dāmai no Aināram Šleseram pietuvināto vidus.

Ēkā Kovaļčuka patronāžas vadībā, sāka darboties viens no Jūrmalas smalkākajiem iestādījumiem. Jau pēc |Krimas aneksijas, 2015. gadā, „Jūrmalas draugu klubs” nosauca „Giardino” par labāko kūrortpilsētas restorānu Luxury kategorijā. Uzvarētājiem balvu pasniedza toreizējās organizācijas prezidents, Rietumu Bankas, Padomes loceklis Aleksandrs Gafins. „Giardino” bija tik augstas cenas, ka visi sacīja: „Labs restorāns. Mums tas tā patīk, bet pārāk dārgs” – tā Kremļa propagandas avots „BaltNews” citēja Gafinu.

Taču Kirils Kovaļčuks ir ievērojams ne tikai ar restorānu. 2014. gadā viņš bija holdinga „Nacionālā Mediju Grupa” prezidents. Direktoru padomes, kuru tagad vada iespējamā Vladimira Putina ārlaulības bērnu māte Aļina Kabajeva, priekšsēdētājs.

Ēkā, kurā atradās itāļu virtuves restorāns „Giardino”, 2016. Gadā Ainārs Šlesers nodibināja biedrību „Jūrmalas Dzintars”. Kopā ar viņu biedrībā bija arī Jūlijs Krūmiņš, Ivars Rudzītis, Aleksejs Zagrebeļņijs un Igors Jefremovs. Tiesa gan, vēlāk Zagrebeļnijs un Jefremovs pameta organziāciju, un viņu vietu ieņēma Aleksandrs Šenkmans un Jorens Raitums.

Jāatzīmē, ka 2016. gadā Kirils Kovaļčuks tika iekļauts amerikāņu sankciju sarakstā, kur pašlaik atrodas arī viņa tēvocis Jurijs Kovaļčuks.

Pēc Zemes grāmatas datiem Kirilam Kovaļčukam un viņa sievai Kirai pieder īpašums vienā no dārgākajiem Jūrmalas projektiem Dzintaru prospektā 39 k-2 – 9. Tajā pašā mājā dzīvoklis pieder arī viņu dēlam, Krievijas sociālā tīkla „ВКонтакте” īpašniekam Stepanam Kovaļčukam.

Pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Kovaļčuku īpašumiem Latvijā ir uzliktas sankcijas.