Главная  Архив  Обращение к читателям  Пишите нам  Персоналии   Законы  Консультации
[EN] [LV]

Генпрокуратура отреагировала криком на мать убитой девушки (аудиозапись)

KOMPROMAT.LV

  

(picture 1)
Обвиняемый Янис Гайгалс.

(picture 2)
Пикет у здания Генеральной прокуратуры против сокрытия доказательств в деле об убийстве 23-летней студентки Элины Пупини.

После повторного пикета у здания Генеральной прокуратуры против сокрытия доказательств в деле об убийстве 23-летней студентки Элины Пупини случилось шокирующее: прокурор Лиана Дадзите устроила психологическую атаку на мать убитой девушки Айю Пупиню в присутствии журналиста Леонида Якобсона.

В четверг, 15 мая, состоялась вторая акция протеста против нежелания правоохранительных органов расследовать все обстоятельства дела об убийстве Элины Пупини. Полиция и прокуратура отказываются рассматриваться версию о сексуальной подоплеке преступления. О возможности группового изнасилования свидетельствуют многочисленные доказательства, присутствующие в материалах уголовного дела.

Организатор протестной акции журналист Леонид Якобсон убежден, что следствие проведено халатно. В частности, среди улик, обнаруженных на месте преступления, но неисследованных следствием: шапочка с прорезями для глаз, мужская и женская одежда с неисследованными следами (возможно, спермой), тесемка, возможно, предназначенная для связывания рук или удушения.

К обвиняемому в убийстве Янису Гайгалсу (Jānis Gaigals) применена мера пресечения, не связанная с заключением под стражу.

Во время судебного процесса Янис Гайгалс сознался лишь в нанесении телесных повреждений, повлекших смерть.

- В тот вечер я был пьян и ударил ее не менее пяти раз кулаком по лицу. А потом оставил лежать на диване и закрыл в квартире. Когда вернулся, она была мертва. Я снял с неё штаны и трусы, замыл от крови пол и пытался постирать свою одежду. Зачем всё это делал – не знаю, был в шоке. Убивать Элину я не хотел, так вышло... - заявил Янис Гайгалс.

Отвечать на вопросы прокурора и пострадавшей стороны обвиняемый отказался, воспользовавшись своим процессуальным правом.

После пикета состоялась встреча Айи Пупини и Леонида Якобсона с прокурором Лианой Дадзите (Liāna Dadzīte), которая неожиданно атаковала посетителей.

- Пишите, пишите! Хоть тысячу раз пишите! - кричала прокурор Лиана Дадзите.

Ни капли сочувствия и сострадания к матери, потерявшей ребенка. Прокурор говорила с посетителями будто с преступниками, которые не хотят признавать своей вины.

В ближайшее время Айя Пупиня и Леонид Якобсон планируют обратиться с заявлением. Пока же предлагаем ознакомиться с разговором, который состоялся 15 мая в кабинете Генеральной прокуратуры.

***

Rakstveida liecība Kriminālprocesa likuma 503.panta trešās daļas kārtībā

( apsūdzībā pēc Krimināllikuma 116.panta un 180.panta pirmās daļas )

Savu vainu apsūdzībā pēc Krimināllikuma 116.panta neatzīstu. Atzīstu, ka esmu izdarījis Krimināllikuma 125. panta trešā daļā paredzēto noziegumu.

Savu vainu apsūdzībā pēc Krimināllikuma 180.panta pirmās daļas neatzīstu un sniegšu paskaidrojumu par to.

Apsūdzība pēc Krimināllikuma 116.panta :

Savu vainu šajā apsūdzībā neatzīstu tā iemesla dēļ, ka man nebija un nevarēja būt ne tieša, ne netieša nodoma Elīnu Pupiņu nogalināt vai veikt, attiecībā pret viņu, kādu citu ļaunprātīgu darbību. Man likās, ka esam tuvi un laimīgi kopā. Elīna pirms neilga laika sāka arvien biežāk ciemoties, uzturēties un pārnakšņot pie manis, viņai bija mana dzīvokļa atslēgas un viņa varēja nākt, kad vien pati vēlējās. Mēs domājām par iespējamu kopīgu nākotni, viņa bija mana meitene. Atzīstu, ka esmu nodarījis viņai smagus miesas bojājumus, kā rezultātā iestājās viņas nāve.

Manai rīcībai nav attaisnojuma, es varu tikai skaidrot notikušo. Izdarīto es dziļi un patiesi nožēloju. Esmu izdarījis visus nepieciešamos secinājumus turpmākajai dzīvei.

2012.gada maija vidus manā dzīvē izvērtās pilns dažādu emocionālu pārdzīvojumu. Iespējams, tas ir par iemeslu tam, kādēļ 2012. gada 15. maijā es nepratu tikt galā ar savām emocijām, psiholoģisko spriedzi, kas manī neapzināti bija uzkrājusies, izstrādājot valsts pārbaudījuma darbu, gatavojoties tā aizstāvēšanai, un vienlaicīgi veicot - kaut uz nepilnu slodzi- juriskonsulta darbu. Valsts pārbaudījums bija paredzēts 2012.gada 23.maijā. Tuvojoties darba aizstāvēšanas dienai, domas par to, kā man veiksies, aizstāvot valsts pārbaudījuma darbu, pārņēma mani arvien vairāk un vairāk, par ko iekšēji satraucos un pārdzīvoju. 2012.gada 15.maijā es, esot viens pats mājās, nedaudz lietoju alkoholiskos dzērienus. Es nevaru precīzi pateikt, cik daudz tos izdzēru, jo necentos to iegaumēt, tas nebija svarīgi tajā brīdī. Šo faktu es izmeklēšanai neslēpu. Esmu lietojis alkoholu reti un, iespējams, psiholoģiskās spriedzes dēļ, tā iedarbība uz mani bija savādāka, citāda, neskatoties uz to, ka alkoholu lietoju šajā dienā tikai līdz pusdienai un vakarā izdzertā alkohola ietekme varēja jau būt ļoti minimāla vai vispār nebija, kādēļ šis apstāklis nepamatoti atzīts par kā manu atbildību pastiprinošs .

2012.gada 15.maijā dienas garumā mēs ar Elīnu sazinājāmies ar draudzīgām, pozitīvām īsziņām un telefona sarunām, bet kur un ar ko faktiski viņa todien atradās kopā es nezinu. Man viņa teica, ka atrodas bibliotēkā un strādā pie sava diplomdarba. Elīna atnāca ( Buļļu ielā 23, , Rīgā ) 15.05.2012. pēc pīkst. 21.00 citāda nekā tas bija citreiz. Viņa bija emocionāla, par kaut ko satraukta, iespējams arī spriedzes pārņemta, nogurusi. Es piedāvāju pavadīt mājās romantisku vakaru, bet viņa iebilda. Sākās abpusēja vārdu pārmaiņa un izcēlās abpusējs strīds, kas pārauga vardarbībā. Nepratu normalizēt situāciju, to es nenoliedzu un ļoti, ļoti nožēloju. Es atzīstu, ka situ viņai pa seju, galvu. Es neskaitīju sitienus, lai iegaumētu to skaitu, es nepievērsu īpašu uzmanību, kur un kā mēs pārvietojāmies istabā, es atceros, ka atradāmies dīvānā, es atceros 4 sitienus. Elīna pretojās dīvānā, mēģināja izrauties, mēģināja spert ar kājām. Es nenoliedzu, ka Elīna varēja atsisties ar galvu ( pakausi) pret dzīvokļa sienu, jo mēs cīnījāmies. Es neatceros, ka būtu tīšām sitis Elīnai ar ceļgalu pa seju, bet pieļauju, ka viņa atsitās ar seju pret manu ceļgalu, jo bija burzma. Burzmā es ar rokām satvēru Elīnu dažādās ķermeņa vietās, pieļaujot, ka viņu satvēru ari plecu un kakla rajonā. Noliedzu, ka šī iespējamā satveršana kakla rajonā būtu bijusi ar mērķi izdarīt Elīnas tīšu prettiesisku nonāvēšanu (slepkavību). Es atceros, ka vienā brīdī es izmetos no dzīvokļa. Es nepalūkojos, kas noticis, es nepārliecinājos, ko esmu nodarījis Elīnai, es devos prom, lai nomierinātos. Es atceros sevi uz ielas, bet es nevaru izstāstīt, ko es darīju un kur biju, cik ilgi biju projām. Mana norāde par pāris, trim vai četrām prombūtnes stundām ir tikai pieņēmums, atbilde uz jautājumu iespējamības formā. Mana norāde, ka Elīna uz dīvāna dzīvoklī palika bezsamaņā, pirms es aizskrēju no dzīvokļa, ir mans pieņēmums, ka tā varēja būt. Tajā brīdī nepieļāvu, ka noticis kas patiešām nopietns, kā bija patiesībā, es nezinu, jo par to nepārliecinājos. Promejot viņa palika guļot uz sāna.

Fakts ir tas, ka dzīvoklī atgriezos pēc kāda laika un tikai tad sapratu, ka Elīnas vairs nav, jo viņa nekustīgi, pārliekusies pāri dīvāna malai, gulēja citā stāvoklī nekā man promejot. Noguldīju viņu atpakaļ dīvānā. Vai manas prombūtnes laikā Elīna bija piecēlusies, pārvietojusies pa dzīvokli, pieļauju, bet neapgalvoju. Es nevaru aprakstīt savas emocijas, savu stāvokli, tas bija šoks, šausmas, panika, bailes - viss kopā. Es nespēju noticēt notikušajam, vēl jo vairāk tam, ka Elīna mirusi manas rīcības dēļ.

Jā, es atbildēju Elīnas māsas Agneses īsziņai un es nosūtīju viņai īsziņu Elīnas vārdā. Vienīgais, kā es to varu izskaidrot bija šoks par notikušo un bailes, t.sk. izmisīgas bailes par savu nodarījumu. Es neesmu zvanījis no Elīnas mobilā telefona.

Laikā pēc Elīnas nāves es atrados gan dzīvoklī ( Rīgā, Buļļu ielā), gan klīdu laukā. Jā, es sakopu dzīvokļa grīdu, jā, es noģērbu, varbūt arī aiz uztraukuma, neuzmanīgi novilku daļu Elīnas virsdrēbju, tā tās nejauši ieplēšot. Pieļauju, ka daļu drēbju es novilku, vienlaicīgi novācot gultas veļu, un tādēļ tās saplīsa. Elīna bija tērpusies vieglā apģērbā. Noņemtos gultas piederumus un drēbes es saliku somā un pieļauju, ka somu ar tās saturu tiešām noliku dzīvokļa gaitenī. Es apsedzu Elīnas ķermeni ar segu. Es nevaru pateikt, kad tieši es to visu izdarīju - 15., 16. vai 17. maijā. Bet es neko neiznesu ārpus dzīvokļa, neiznīcināju un neslēpu, man nebija tādu nodomu.

Es neatceros faktu, ka laikā pēc Elīnas nāves biju pie Sandijas Tutānes.

Es neatceros faktu, ka laikā pēc Elīnas nāves būtu runājis pa telefonu vai citādā veidā sazinājies ar Ralfu Lipstoku, Arni Bērziņu vai Jāni Krūmu.

Es neatceros faktu, ka laika pec Elīnas nāves butu runājis pa telefonu ar tēvu Alfonu Gaigalu.

Es neatceros faktu, ka laikā pēc Elīnas nāves būtu telefoniski vai citādā veidā sazinājies ar brāli Hariju Gaigalu.

Tad, kad es sāku tā pa īstam aptvert notikušo, t.i. 18.05.2012., es labprātīgi devos uz policiju, lai pieteiktos par vainīgo un paziņoju par savu nodarījumu.

Es neesmu veicis nekādas citas vardarbīgas vai neētiskas darbības pret Elīnu viņas dzīves laikā un neesmu neko darījis ar viņas ķenneni pēc viņas nāves (izņemot to, ka noģērbu daļu drēbju), par kurām iesniegumus dažādām institūcijām rakstījuši cietusī Aija Pupiņa un cietušais Mihails Pupiņš, kā arī par ko viņi izteikušies publiski masu saziņas līdzekļiem un tiesā.

Vēlos sniegt paskaidrojumu par melnas krāsas adītu cepuri ar diviem blakus esošiem cepures auduma bojājumiem vienā pusē un tumšas krāsas šortu oriģinālo savelkamo jostas lentu. Par šiem priekšmetiem tādēļ, ka cietušie - Mihails Pupiņš, Aija Pupiņa un Agnese Pupiņa nepamatoti tos saista seksuāla rakstura darbībām, kas varētu būt izdarīts ar Elīnu, viņai esot bezpalīdzības stāvoklī vai jau mirušai, tai skaitā attiecinot šādus atribūtus uz ar seksuālām darbībām, vardarbību saistītu filmu uzņemšanu, kas tiek izplatītas arī intemetā, un uzskatot, ka tādas darbības izdarītas pret Elīnu 2012.gada 15.maijā, jo kāds mans paziņa - Vigo Zaļaiskalns ir uzņēmis tādu filmu, bet cits mans paziņa tajā filmējies. Liecinu, ka melnas krāsas adīto cepuri iegādājos veikalā „Stockmann” un tā ir cepure, ko lietoju, piedaloties dažādās sporta aktivitātēs āra apstākļos, gada vēsajā periodā un atsevišķos gadījumos pie cepures bija piestiprināti dažādi atribūti, kā nozīmītes, piespraudes utt. Noliedzu, ka cepure bija speciāli bojāta, lai to pielietotu citiem mērķiem. Šī cepure parasti glabājās manā sporta somā. Tumšas krāsas šortu oriģinālā savelkamās jostas lenta vienkārši bija izslīdējusi no maniem šortiem un glabājusies manā sporta somā.

Man nebija zināms par hepatīta infekciju, kas Elīnas organismā diagnosticēta E. Gulbja laboratorijā 2012.gada 07.aprīlī. To uzzināju no tiesas sēdē iesniegtās izziņas. Pastāvot norādītajam faktam, E.Gulbja laboratorijā lūdzu veikt man arī šādu testēšanu.

2013.gada 28.novembrī saņēmu pārbaudes rezultātus; man netika konstatēta hepatīta infekcijas klātesamība.

Es nevaru izskaidrot alkohola atrašanos Elīnas ķermenī, par ko izdarīts ieraksts eksperta atzinumā nr. 494, jo kopīgi mēs 2012.gada 15.maijā alkoholiskos dzērienus nelietojām.

Kā jau norādīju iepriekš, es alkoholiskos dzērienus lietoju ļoti, ļoti reti, narkotiskās vielas vai citas apreibinošas vielas neesmu lietojis.

2012.gada 15.maijā manā dzīvesvietā (Rīgā, Buļļu ielā) visas dienas garumā nebija nevienas citas personas - ne Jāņa Krūma, Ralfa Lipstoka, Arņa Bērziņa, nedz Sandijas Tutānes un mani neapmeklēja tuvinieki - tēvs, māte, brālis. Tēvs bija Valmierā, māte- Limbažos. Nodarījumā, ko esmu pastrādājis, nebija iesaistīta neviena cita persona - tā ir tikai un vienīgi mana atbildība.

Apsūdzība pēc Krimināllikuma 180.panta pirmās daļas :

Es neatzīstu savu vainu šajā nodarījumā, jo neesmu ņēmis svešu mantu. Es paņēmu no Elīnas naudas maka tikai naudas atlikumu no manas naudas, kas šajā brīdī glabājās Elīnas naudas makā un ko nebijām iztērējuši kopīgi iepērkoties, un ko iepriekš iedevu viņai, pirms mēs abi kopā gājām iepirkties.

Un vēl :

Es esmu sadarbojies ar izmeklēšanas un kriminālvajāšanas institūcijām, lai manu nodarījumu atklātu pēc iespējas ātrāk.

Es apzinos, ka katram, t.sk., man par nodarījumu ir jāsaņem sods un es esmu gatavs to izciest, bet lūdzu mani sodīt par to, ko esmu izdarījis.

Pēc atbrīvošanas no apcietinājuma nosūtīju vēstuli, kurā no visas sirds esmu lūdzis piedošanu cietušajiem, t.i. Aijai Pupiņai, Mihailam Pupiņam, Agnesei Pupiņai, kā arī iespējas robežās esmu atlīdzinājis cietušo materiālos zaudējumus, procesuālos izdevumus un piekrītu atlīdzināt morālo kaitējumu 15000 (piecpadsmit tūkstošu) Eiro apmērā.

Atzīstu, ka šis periods pēc 2012. gada 15. maija man ir ļoti grūts un tajā pašā laikā es esmu godprātīgi izpildījis man uzliktos pienākumus un ierobežojumus. Apzinīgi strādāju, iespēju robežās atlīdzinot nodarīto kaitējumu.

Es pieņemu Elīnas ģimenes dusmas, naidu un pārējās man veltītās emocijas. Mani tuvinieki arī to pieņem, kaut emocionāli tas ir ļoti grūti, jo virkne pārmetumu ir pilnīgi nepamatoti. Tomēr tās nedrīkst izvērsties netaisnībā arī pret cilvēkiem, kuri darba pienākumus pildot, vai, esot mani paziņas un draugi, apstākļu sakritības dēļ tikuši iesaistīti šajā lietā.

Godātā tiesa, viss, ko vēlējos pateikt šīs lietas sakarā, ir manā rakstveida liecībā, ko iesniedzu tiesā, un vairāk liecināt neko nevaru.

2014-05-16 06:33:13